Vienai sievietei dzīve bija īsts izaicinājums – viņa audzināja trīs bērniņus, kaut kā iztika no sava dārziņa. Strādāja par apkopēju ceļmalas kafejnīcā; tur kādu ēdienu deva un mazliet naudiņas
Tas bija sen. Tagad tādam noticēt ir grūti, bet tā bija. Šis nostāsts pāriet no paaudzes paaudzē. Vīrs aizbrauca uz pilsētu peļņā un pazuda. Vai nu atpakaļ negribēja nākt, bet kas to lai tagad vairs zina. Pilsētā viņš atvēra kiosku ar saldumiem un dzērieniem un aizmirsis par ģimeni. Vai arī viņu vienkārši aizrāva pilsētas dzīve un uz laukiem vairs nevilka. Trakulīgs viņš bija cilvēks.
Viņa sieva palika lakos. Pienāca traki laikapstākļi. Ziema barga un pavasaris vienos dubļos, bet vasarā viss izkalta. Palika sieviete bēdīgā stāvoklī. Tajā vasarā bija sausums, dārziņš izkalta. Nav ražas, ar ko visus pabarot! Bet viņi prasa ēst.
Viņi taču pavisam mazi…nesaprot. Un gāja sieviete uz mežu pēc sēnēm. Bet nekā nebija, tveice tajā gadā bija visu izkaltējusi. Iet sieviete ar tukšu groziņu un nezina ko iesākt, ko darīt. Ogu ar nevienas. Tā nonāca līdz kapsētai. Apsēdās uz soliņa pie kapa un domā. Domā, ka tur apakšā ir labi. Nekas vairs netraucē. Un nav ne bēdu, ne rūgtu nopūtu. Un ēst negribas. Un nedzird, kā prasa konfektes…
Un te sieviete pacēla acis – viņas priekšā stāv vecmāmiņa vecmodīgā kostīmā ar puķītēm. Redzams, ka laba.
Un vecmāmiņa klusi saka:
– Kāpēc tu tā? Par aizgājušiem vai par blakus esošajiem?
– Par blakus esošajiem, – atbildēja sieviete. – Manējie grib ēst. Bet darba nav. Un dārziņš izkalta. Un nav man spēka ciest šo visu, šo tveici un nastu. Redzat, groziņš mans ir tukšs. Un nav ko mājās aiznest.
Vecmāmiņa noglāstīja sievietei galvu – it kā vēsma pārskrietu. Un sacīja:
– Tavas problēmas – tās vairs nav problēmas! Tev lūk oliņas, te cepumiņi, te konfektes! Redzi, groziņš vairs nav tukšs. Cilvēki nes priekš cilvēkiem. Ņem. Šodien būsit paēduši, rīt atkal nāc!
Sieviete skatās: groziņš pilns līdz malām! Tik daudz gardumu! Tikai bail ņemt un mājās nest. Jo šī taču ir atdusas vieta. No bērnības viņai tika mācīts, ka no tās neko nevar mājās nest, pat ja tas būtu egles zariņš. Un vecmāmiņa sveša.
Bet vecmāmiņa saka, ka nav jābaidās. Viņa visu mūžu ēdnīcā nostrādājusi. Higiēnu saprot. Tas ir svaigs un tīrs. Derīgs. Lieliem un maziem var dot. Un pati arī ēd. Aizklāsim pa virsu ar egļu zariņiem no karstuma, piesiesim ar lentīti. Skaisti!
Sieviete pateicās un aiznesa mājās cienastu. Cik daudz prieka bija! Un nākamajā dienā sieviete salasīja mazliet ziedu, kas vēl nebija nokaltuši: kumelītes un gundegas. Un atkal gāja uz kapsētu.
Un atkal vecmāmiņa ielika pilnu groziņu ēdiena. Olas, cepumus, konfektes… Bet par ziediem viņa ļoti priecājās. Viņai sen neviens ziedus nebija nesis, nu paldies! Laba dvēsele tu esi! Tā tas bija visu karsto vasaru. Bet tad sāka līt lietus, atnāca rudens, pastnieks pavisam vecs jau kļuva. Un sievieti paņēma viņa vietā darbā. Atnāca bagātība un laime!
Lasi vēl: “Šķiršanās prasību iesniegšu pati”; Kā pensionāre pasargāja savu dzīvokli no alkatīgiem radiniekiem
Bet sieviete tāpat aizgāja uz atdusas vietu. Apsēdās uz zilā soliņa. Rokās turēja zelta asteru pušķi, speciāli paēnā audzētu, laistītu! Tik vecmāmiņa vairs neatnāca. Viņa nu pati bija aizgājusi tai saulē. No fotogrāfijas tikai smaidīja, tik mīļi. Bet uz kopiņas gulēja šokolādes konfektes paciņā, lai lietus nesamērcē. Četras konfektes “PasakFa”, ar riekstiņiem! Kādas vecmāmiņai garšoja.
Pēc vairākiem gadiem sieviete pavadīja vecāko dēlu uz Rīgu. Otru – uz mācībām Daugavpils pilsētas skolā. Bet ar meitu aizbrauca un pasūtīja vecmāmiņai pieminekli – pieticīgu, bet skaistu. Pelēku, ar zelta sirsniņu stūrītī, ar vārdu un tēvavārdu. Un nolika ziedus pēc tam, kad bija gatavs.
Lasi vēl: Kad rakt gladiolas, lai saglabātu stādāmo materiālu līdz pavasarim: laiks un padomi
Un vēl nolika konfektes. Jo kas zina – varbūt kāds nāks tāpat kā viņa kādreiz? Konfektes ir saldas. No rūgtuma palīdz… Tāpēc tās atstāj kapsētā – ne aizgājušajiem, bet tiem, kas paliek, kam ir rūgti vai grūti… Un tā ir pasaka.
Bet pasakas arī no dzīves rūgtuma palīdz. Varbūt kāds pārstās sūroties. Un dvēselei paliks vieglāk. Lai gan dvēsele – arī pasaka, kā saka zinātnieki. Bet ne visiem.
Un jādzīvo tālāk. Un jāpiedāvā citiem kaut cepumiņš, jāuzmundrina kaut ar labu vārdu. Mums tas ir vajadzīgs; tāpat kā pasakas…
